Dekāni

Medicīnas fakultātes dekāns no 1919. līdz 1920. gadam

Dzimis 1876. gadā Jaunraunas pagasta Kalna Šautuvju mājās zemnieka ģimenē. Mācījies Jaunraunas pagastskolā un Kārļa Millera sešgadīgajā zēnu skolā. Pēc tam strādāja aptiekā Astrahaņā un Saratovā; 1899. gadā Kazaņas Universitātē ieguva aptiekāra palīga grādu. 1904. gadā absolvēja farmācijas studijas Tērbatas Universitātē, bija farmācijas studentu korporācijas Lettgallia loceklis. Pēc universitātes beigšanas strādāja par aptiekas pārvaldnieku Dzērbenes ārsta A. Zēberga aptiekā, tad- Staroņikoļskas aptiekā Maskavā, vēlāk- par ārštata asistentu K. R. Frezeniusa zinātniskajā institūtā Vīsbādenē, specializējoties uztura un baudvielu ķīmijā. Strādāja par provizoru Sergijevskas aptiekā Pēterburgā un līdztekus par laborantu Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas farmācijas ķīmijas laboratorijā.

1908. gadā Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā izstrādāja pētījumu „Par galēniskiem preparātiem, kas pagatavoti no dažādu šķirņu balderiāņu saknēm” un ieguva farmācijas maģistra grādu. No 1908. līdz 1918. gadam bija Krievijas Zemkopības ministrijas bakterioloģijas laboratorijas vicedirektors un ķīmijas nodaļas vadītājs. E. Zariņu ievēlēja par Pēterburgas sieviešu medicīniskā institūta farmācijas un farmakognozijas katedras privātdocentu (1916), tad par Psihoneiroloģiskā institūta docentu uzturvielu un tiesu ķīmijā (1917) un II Petrogradas Universitātes profesoru (1918).

1919. gada aprīlī atgriezās Latvijā un augustā izglītības ministrs K. Kasparsons viņu iecēla par Latvijas Augstskolas profesoru un MF dekānu. 1920. gadā viņš pārgāja darbā uz Ķīmijas fakultāti, kur pildīja dekāna pienākumus, lasīja lekcijas uztura un baudvielu ķīmijā un farmācijas ķīmijā, kā arī vadīja uztura un baudvielu ķīmijas laboratoriju. 1923. gadā E. Zariņa Mag. pharm. grādu pielīdzināja LU doktora grādam. No 1931. gada bija a/s "Farmācija" valdes priekšsēdētājs, organizēja opija, morfija, kodeīna, kodeīna fosfātu, urodāna, hematogēna u.c. ārstniecības preparātu ražošanu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņu atlaida no Ķīmijas fakultātes dekāna un katedras vadītāja pienākumiem, bet vācu okupācijas laikā atkal atjaunoja darbā.

1944. gadā devās trimdā uz Vāciju, kur mira 1947. gadā Lādē, Vācijā.

Medicīnas fakultātes no 1920. līdz 1923. gadam, no 1927. līdz 1929. gadam.

Dzimis 1874. gadā Iecavas pagasta Kraķos zemnieka ģimenē. Pēc skolas gadiem Rīgas Aleksandra un Nikolaja ģimnāzijā viņš studēja Maskavas Universitātē, vispirms 1899. gadā pabeidzot Medicīnas fakultāti un iegūstot ārsta grādu, bet 1904. gadā – Fizikas un matemātikas fakultātes Dabaszinību nodaļu ar dabaszinību kandidāta grādu. Kā kroņa stipendiāts tika atstāts turpat universitātē, lai sagatavotos akadēmiskam darbam, vairākkārt komandēts uz ārzemēm zinību pilnveidošanai un 1907. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju "Par slāpekli saturošām muskuļaudu ekstraktvielām". Tajā viņš ziņoja par savu veikumu, strādājot prof. Vladimira Guļeviča vadībā, – par 1905. gadā no gaļas ekstrakta izolēto karnitīnu un tā struktūrformulas noskaidrošanu.

Pētniecības darbu turpināja Harkovas universitātē, kur 1909. gadā tika ievēlēts par Fizioloģiskās ķīmijas katedras vadītāju un profesoru.

Latvijā atgriezās 1920. gadā un kļuva par jaundibinātās LU MF pirmo dekānu, daudz paveicot tās izveidē. No 1920. gada līdz mūža galam profesors vadīja Fizioloģijas un fizioloģiskās ķīmijas institūtu (katedru), tādējādi kļūstot par divu disciplīnu – fizioloģijas un bioķīmijas kā zinātņu un augstskolas mācībpriekšmetu pamatlicēju Latvijā. Viņš pētīja karnozīna, karnitīna un metilguanidīna fizioloģisko lomu organismā, sagatavoja vairākus jaunos zinātniekus un reprezentēja Latviju starptautiskajā zinātnes apritē.

Par nopelniem zinātnē un augstskolas darbā profesors 1928. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Miris 1941. gadā, apbedīts Rīgas Meža kapos.

Medicīnas fakultātes dekāns 1923. gadā

Dzimis 1874. gadā Bolderājā dzirnavnieka ģimenē. Pēc Rīgas Aleksandra ģimnāzijas beigšanas 1894. gadā studējis Tērbatas universitātē, ārsta diplomu ieguva 1899. gadā un turpmākos piecus gadus bija universitātes Acu slimību klīnikas asistents, strādājot profesoru Eduarda Rēlmaņa un Fjodora Jevecka vadībā; doktora disertāciju par lepras izraisītām acu slimībām aizstāvēja 1903. gadā.

Patstāvīgas darba gaitas sāka 1904. gadā kā Zveņigorodkas acu dziedinātavas direktors Kijevas guberņā, no 1909. gada bija skolu ārsts Kijevā, no 1910. gada Kijevas universitātes privātdocents, no 1915. gada asistents un no 1919. līdz 1922. gadam – profesors un Acu slimību klīnikas direktors.

Latvijā jau ar solīda zinātnieka reputāciju atgriezās 1922. gadā, kad tika ievēlēts par LU Acu slimību klīnikas vadītāju, kurai 1925. gadā iekārtoja jaunas telpas Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ambulancē. 1923. gada 23. aprīlī ievēlēts par MF dekānu, bet 16. maijā par LU rektoru. Rektora amatā līdz 1925. gadam ievērojami paplašināja augstskolas darbību, izveidojot jaunas katedras, fakultātes un iegūstot jaunus īpašumus. Tika izveidoti sakari ar ārvalstu universitātēm, izdoti zinātniskie raksti un sākta doktora disertāciju aizstāvēšana.1932. gadā viņš nodibināja Latvijas Oftalmologu biedrību un bija tās pirmais priekšsēdētājs, tika ievēlēts par Baltijas Oftalmologu savienības goda priekšsēdētāju. Veicis pētījumus par acs patohistoloģiju, fliktenulozo acs slimību etioloģiju, asaru novadceļu saslimšanu trahomas gadījumā, adrenalīna ietekmi uz acs iekšējo spiedienu, kataraktas ekstrakciju, acābola siderozi un oftalmoloģijas vēsturi. Izveidoja Latvijas oftalmologu skolu.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru 1927. gadā, kā arī ar četriem Krievijas ordeņiem. Miris 1934. gadā Rīgā, apbedīts Lielajos kapos. Tā kā kapavieta nav saglabājusies, Senču ielas malā izveidots piemiņas akmens.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1923. līdz 1925. gadam

Dzimis 1863. gadā Ungurpilī ratnieka ģimenē. Mācījies Valkas draudzes skolā, Valkas apriņķa skolā un Tērbatas guberņas ģimnāzijā. Pēc Tērbatas universitātes beigšanas 1888. gadā, papildstudijām Vīnē un Berlīnē un doktora disertācijas par taisnās zarnas vēzi aizstāvēšanas 1889. gadā turpat Tērbatā strādāja Vilandē, Jaltā, Sevastopolē un no 1898. gada Odesā. Tur viņš kļuva par Jaunkrievijas (Novorosijas) universitātes mācībspēku, veica pētījumus eksperimentālajā fizioloģijā Latgalē, Izvaltā dzimušā profesora Broņislava Verigo laboratorijā, 1918. gadā tika ievēlēts par katedras vadītāju un 1920. gadā – par profesoru.

1922. gadā, kad M. Zīle ir sasniedzis akadēmiskās karjeras virsotni un ir jau nobriedušā vecemā, viņš atcaucas LU aicinājumam latviešu izcelsmes profesoriem atgriezties dzimtenē un palīdzēt veidot jauno augstskolu. Līdz 1938. gadam M. Zīle vadīja MF Terapijas katedru un klīniku, no 1923. līdz 1925. gadam bija MF dekāns un no 1927. līdz 1929. gadam – LU rektors. Bijis arī Latviešu ārstu biedrības un Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšnieks, 1925. gadā sasaucis 1. Latvijas ārstu un zobārstu kongresu un 1930. gadā 1. starptautisko medicīnas sintēzes konferenci Rīgā (pirmais starptautiskais šāda veida saiets Latvijā). Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, ievēlēts par Upsalas universitātes goda doktoru. Miris 1945. gadā bēgļu gaitās Unslēbenē, Vācijā.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1925. līdz 1927., no 1929. līdz 1931. un no 1935. līdz 1937. gadam

Dzimis 1882. gadā Jaunpiebalgas Jaunmigļos rentnieka ģimenē. Pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas beigšanas studēja Tērbatas universitātē, kur prof. Vladimira Čiža vadībā pievērsās psihiatrijai. V. Čižs pētīja ievērojamāko krievu rakstnieku daiļrades psihopatoloģiju; viņa ietekmē H. Buduls publicēja grāmatu par sava pacienta dzejnieka Jāņa Poruka "krēslas dienām", kas izraisīja ažiotāžu sabiedrībā. 1911. gadā H. Buduls ieguva ārsta diplomu un 1914. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par Baltijas iedzīvotāju psihisko slimību epidemioloģiju.

Izveidojoties Latvijas valstij, 1919. gadā kļuva par Sarkankalna slimnīcas direktoru Rīgā, panāca tās strauju uzplaukumu un palika šai amatā līdz slimnīcas slēgšanai 1942. gadā; 1938. gadā sakarā ar slimnīcas jubileju publicēja tai veltītu apjomīgu monogrāfiju. 1920. gadā viņš tika ievēlēts par jaundibinātās LU docentu un Psihiatrijas klīnikas vadītāju, 1924. gadā – par profesoru, vairākkārt par MF dekānu. 1924. un 1929. gadā publicēja divdaļīgu mācībgrāmatu psihiatrijā, kurā lielu uzmanību veltīja specialitātes terminoloģijas veidošanai latviešu valodā. Pētniecības jomā profesoru vairāk interesēja psihisko slimību pārmantošanas, epidemioloģijas, klīniskās un laboratoriskās diagnostikas un ārstēšanas jautājumi. Par nopelniem Latvijas un tās iedzīvotāju labā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru.

Otrā pasaules kara beigās devās emigrācijā. Nokļuvis Vācijā, atrada ierindnieka darbu specialitātē Vīslohas psihiatriskajā slimnīcā. Tur arī miris 1954. gadā, izpildot pēdējo vēlēšanos, apbedīts starp saviem nelaimīgajiem pacientiem slimnīcas kapsētā. 1993. gadā pie nama Rīgā, Blaumaņa ielā 12a, kurā viņš dzīvoja, piestiprināta piemiņas plāksne ar portretu.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1931. līdz 1933. gadam

Dzimis 1870. gadā Durbes pagasta Ķiviļos galdnieka ģimenē. Pēc Liepājas Nikolaja ģimnāzijas beigšanas 1890. gadā viņš studēja Tērbatā un 1895. gadā saņēma ārsta diplomu. Bija Lazdonas draudzes ārsts, 1897. gadā iesaukts Krievijas armijā un dienēja Polijā, piedalījās krievu un japāņu karā, 1907. gadā profesora Sergeja Fjodorova vadībā Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā aizstāvēja doktora disertāciju par urīnvada operācijām un turpmāk līdz 1910. gadam dienēja Liepājā, kur palika arī pēc atvaļināšanas un 1912. gadā uzcēla savu klīniku Graudu ielā 28. Pirmā pasaules kara laikā atkal tika iesaukts armijā un bija kara ārsts frontē un lazaretes priekšnieks Vitebskā. Atgriezies Liepājā 1918. gadā, bija Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas Sanitārās daļas priekšnieks un ārsta pulkveža dienesta pakāpē Lejaskurzemes kara apgabala vecākais ārsts līdz 1920. gadam.

Pēc jaundibinātās LU MF aicinājuma pārcēlies uz Rīgu, ievēlēts par docentu un 1924. gadā – par profesoru un MF Ķirurģijas klīnikas vadītāju. No 1931. līdz 1933. gadam bija MF dekāns, 1930. un 1931. gadā – arī fakultātes klīniskās pamatbāzes Rīgas pilsētas 2. (tagad P. Stradiņa klīniskās universitātes) slimnīcas medicīniskais direktors. Profesors bija „Latvijas Ārstu Žurnāla” dibinātājs un redaktors no 1923. līdz 1939. un no 1942. līdz 1944. gadam, Latvijas Ārstu profesionālās savienības priekšnieks no 1926. līdz 1930. gadam un Latviešu ārstu biedrības priekšnieks no 1929. līdz 1932. gadam. Viņš izaudzināja spēcīgu latviešu ķirurgu jauno paaudzi. Veicis pētījumus operatīvajā uroloģijā, abdominālajā ķirurģijā, anestezioloģijā, karalauka ķirurģijā un latviešu tautas medicīnā, sekmējis Latvijas medicīnas iziešanu Eiropas apritē.

Saņēmis pelnītu atzinību Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiras 1927. gadā un II šķiras 1935. gadā, vairāku Krievijas ordeņu, Kauņas universitātes goda doktora un Somijas Ārstu biedrības un Latviešu ārstu biedrības goda biedra u.c. veidā.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās uz Vāciju un 1948. gadā tālāk uz Angliju. Miris 1957. gadā Londonā, pelni pārbedīti Rīgas Meža kapos 1995. gadā.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1933. līdz 1935. un no 1937. līdz 1939. gadam.

Dzimis 1875. gadā Skultes pagasta Kazbuļos zemnieka ģimenē. Absolvējis Rīgas Nikolaja ģimnāziju 1896. gadā, viņš devās uz Pēterburgu, kur Kara medicīnas akadēmijā 1901. gadā ieguva ārsta diplomu, trīs gadus specializējās dermatovenerologa prof. Timoteja Pavlova klīnikā un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par papulonekrotiskā tuberklīda būtību. Viņš konstatēja, ka tuberkulīna ierīvēšana slimnieka ādā izsauc vietēju reakciju, taču to pienācīgi novērtēt nespēja, un pasaules mēroga atklājuma slava viņam gāja secen. Dienēja Rīgas kara hospitālī, piedalījās Pirmajā pasaules karā, arī latviešu strēlnieku vienībās, līdztekus no 1916. līdz 1918. gadam lasīja privātdocenta kursu sifilidoloģijā Tērbatas Universitātē.

1919. gadā P. Sniķers piedalījās LU un MF dibināšanā, 1921. gadā tika ievēlēts par docentu un 1923. gadā – par profesoru, vadīja Ādas un venerisko slimību katedru un no 1933. līdz 1935. un no 1937. līdz 1939. gadam bija MF dekāns. Publicēja darbus par venerisko slimību diagnostiku, terapiju un profilaksi.

No 1919. līdz 1933. gadam bija Latvijas armijas Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks, 1923. gadā viņam piešķirta ārsta ģenerāļa dienesta pakāpe. No 1932. līdz 1938. gadam bija Latviešu ārstu biedrības priekšnieks, no 1921. līdz 1937. gadam – Latvijas Baltā Krusta biedrības priekšnieks un no 1934. līdz 1937. gadam – Vēža apkarošanas biedrības valdes priekšsēdētājs. Viņš bija arī pazīstams mecenāts, savāca plašu mākslas darbu kolekciju.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru 1926. un II šķiru 1928. gadā, Aizsargu Nopelnu krustu, Latvijas Sarkanā Krusta Goda krustu, pieciem Krievijas impērijas ordeņiem, kā arī Lietuvas, Polijas un Igaunijas ordeņiem. Viņš miris 1944. gadā Rīgā, apbedīts Meža kapos. 1993. gadā atklāta P. Sniķera piemiņas plāksne pie nama Rīgā, Brīvības ielā 39 (kas celts pēc viņa pasūtinājuma un viņam arī piederējis). Godinot savu dibinātāju, studentu korporācija Fraternitas Metropolitana 1996. gadā nodibinājusi Pētera Sniķera medaļu, ar kuru apbalvo savus ievērojamākos filistrus.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1939. līdz 1940. un no 1941. līdz 1943. gadam

Dzimis 1892. gadā Ādažu pagasta Sautiņos zemkopja ģimenē. Pēc Rīgas Nikolaja ģimnāzijas beigšanas 1911. gadā viņš pirmos divus gadus studēja Tērbatā un pēc tam studijas turpināja Kara medicīnas akadēmijā Petrogradā, 1916. gadā tika iesaukts karadienestā Baltijas flotē, dienēja Kronštatē, Rīgā, Pērnavā un, atgriezies akadēmijā, diplomu ieguva 1918. gadā. Darba gaitu sākumā strādāja Orlā un Ādažos, 1919. gadā tika iesaukts Sarkanajā armijā un pēc pāris mēnešiem dienestu turpināja Latvijas armijā kā ārsts kapteinis.

Akadēmisko karjeru sāka 1920. gadā prof. Gastona Bakmaņa vadībā. Lai pienācīgi sagatavotos turpmākam darbam, universitāte kā Rokfellera fonda stipendiātu 1925. un 1926. gadā viņu nosūtīja uz Mičiganas universitāti ASV, kā arī uz Minhenes un Prāgas universitāti. Atgriezies 1926. gadā Prīmanis aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju “Ductus cochlearis ārējās sienas attīstība un uzbūve”. 1929. gadā ievēlēts par Anatomijas institūta (katedras) vadītāju un 1932. gadā – par profesoru.

Labiekārtoja anatomikumu un pilnveidoja anatomijas muzeju. Lasīja lekcijas anatomijā, histoloģijā un embrioloģijā, bet līdztekus no 1922. gada – arī plastiskajā anatomijā Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem. No 1939. līdz 1940. un no 1941. līdz 1943. gadam profesors bija MF dekāns. Atbalstot savu draugu prof. Paulu Stradiņu, no 1938. līdz 1940. gadam Prīmanis bija Veselības veicināšanas biedrības Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta vadītājs, risinot aktuālas un svarīgas demogrāfijas un eigēnikas problēmas.

Veica virkni pētījumu tiešajā specialitātē cilvēka anatomijā, bet it īpaši latviešu antropoloģijā, organizējot plašas ekspedīcijas pa Latvijas novadiem. 1931. gadā viņš publicēja pirmo „Latviešu anatomisko vārdnīcu” (otrs izdevums 1944. gadā), bet 1930. gadā par pētījumu „Latviešu ķermeņa uzbūve latvju dainās” saņēma Krišjāņa Barona prēmiju. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru 1934. gadā un Atzinības krusta III šķiru 1939. gadā.

Kara beigās 1944. gadā emigrēja uz Vāciju un no 1946. līdz 1948. gadam bija Baltijas Universitātes profesors, turpmāk līdz 1962. gadam – Pitsburgas universitātes profesors ASV. Miris 1971. gadā Pitsburgā.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1940. līdz 1941. gadam

Dzimis 1904. gadā Maskavā uzņēmēja ģimenē. Mācījās Vintertūras ģimnāzijā Šveicē. Studēja filoloģiju, tad medicīnu Latvijas Universitātē (1924-1930) un Upsalas Universitātes Farmakoloģijas institūtā pie prof. E. L. Bakmaņa (1929). Pēc studiju beigām strādāja par subasistentu (1929-1936), asistentu (1936-1940) LU Farmakoloģijas institūtā pie prof. Cēzara Amslera. 1934. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par tematu "Johimbīns un veģetatīvā nervu sistēma". 1938. gadā papildinājās Lozannas Fizioloģijas institūtā, 1939. - 1940. gadā kā Rokfellera fonda stipendiāts.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 1. septembrī lektoru P. Vegeru iecēla par MF dekānu, bet 1. oktobrī par docentu, Farmakoloģijas katedras vadītāju , kā arī Eksperimentālās medicīnas institūta direktoru. Vācu okupācijas laikā Vegeru ar 1941. gada 1. jūliju atcēla no dekāna amata un iecēla par Fizioloģijas un fizioloģiskās ķīmijas katedras vadītāju un Farmakoloģijas katedras vadītāja pienākumu izpildītāju.

Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, līdz 1946. gadam strādāja Marburgas Universitātē par bioķīmijas institūta vadītāju, vēlāk pārcēlās uz ASV. 1950. gadā Kalifornijā kā pirmais latviešu ārsts ieguva prakses tiesības, līdz 1970. gadam praktizēja Losandželosā un Santa Monikā. Miris 1991. gada 7. septembrī Kalifornijā.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1943. līdz 1944. gadam

Dzimis 1895. gadā Rīgā tirgotāja ģimenē. Mācījās Tallinas Nikolaja ģimnāzijā, studēja Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā(1915-1918). Igaunijas un Latvijas brīvības cīņu laika dienēja Igaunijas un Latvijas armijās kā kara ārsts, bija Liepājas garnizona lazaretes jaunākais ārsts (1919-1922).

Pabeidza medicīnas studijas Latvijas Universitātē (1922-1923), bija LU subasistents (1922-1924), jaunākais asistents (1924-1928), asistents (1928-1930), vecākais asistents (1930-1937), docents (1937-1941), ārkārtas profesors (1941-1943), profesors (1943-1944). 1929. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par asins grupu izplatību Latvijas populācijā.

Bija Tiesu ekspertīzes institūta konsultants (1925-1944), Rīgas pilsētas tiesu ārsts (1927-1940). 1937. gadā kļuva par Tieslietu medicīnas instūta vadītāju. LU MF dekāns no 1943. līdz 1944 gadam.

Otrā pasaules kara beigās no 1944. gada Kurzemes cietoksnī, miris 1945. gadā Irlavā.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1944. līdz 1946. gadam

Dzimis 1896. gadā Eķengrāvē namdara ģimenē, 1914. gadā ar izcilību beidzis Aleksandra ģimnāziju Rīgā un 1919. gadā Kara medicīnas akadēmiju Petrogradā, 1923. gadā aizstāvējis doktora disertāciju un atgriezies Latvijā, kur sācis darbu LU MF un pēc stažēšanās ASV un Anglijā 1927. gadā aizstāvējis otru disertāciju par spontāno gangrēnu. Viņa dzīves devīzes bija: "Aliis inserviendo consumor" (Dodot gaismu, sadegu), "Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla", "Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts", "Mīlestība ir augstākā medicīna" un "Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs".

Kļuvis par profesoru, ķirurģijas klīnikas un katedras vadītāju, Latvijas lielākās slimnīcas galveno ārstu, MF dekānu, zinātniskās pētniecības institūta direktoru, sešu biedrību dibinātāju, akadēmiķi. Stradiņš vēsturiski mainīgajā laikmetā paveica ārkārtīgi daudz slimā cilvēka un savas tautas labā, kur ārstniecība, zinātne un pedagoģija gāja rokrokā ar organizatorisku jauncelsmes darbu, nemitīgu iedzīvotāju veselību aprūpes uzlabošanu un tās vadības pilnveidošanu.

Darbojies daudzās nozarēs un specialitātēs, no kurām vairāk izdalās trīs – ķirurģija, onkoloģija un medicīnas vēsture. Ķirurģija bija viņa pamatspecialitāte, onkoloģijā Stradiņš lika tās klīniskos un organizatoriskos pamatus Latvijā, uzmanību veltot agrīnai vēža diagnostikai, bet vaļasprieks – medicīnas vēsture ar darbīgā mūža lielo lolojumu – Medicīnas vēstures muzeju – darīja Stradiņa vārdu tālu pazīstamu pasaulē, un tā tas ir līdz pat šim laikam, kad Stradiņa muzejs ir viens no trim ievērojamākajiem pasaules medicīnas muzejiem.

Strādājot nemitīgā pārslodzē, P.Stradiņa mūžs pāragri aprāvās 1958. gadā Rīgā, apbedīts Meža kapos. Viņa vārdā nosaukti muzejs, slimnīca, universitāte un medicīnas koledža, četras ielas Latvijas pilsētās, notiek ikgadēji Stradiņa lasījumi, kuru laikā par sasniegumiem medicīnas zinātnē un vēsturē tiek pasniegta Stradiņa balva, viņam uzcelti pieminekļi Rīgā un dzimtajā Viesītē.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1946. līdz 1949. gadam

Dzimis 1892. gadā Tukuma apriņķa Reņģes pagastā dzirnavnieka ģimenē. Beidzis Ventspils reālskolu 1911. gadā un studējis V. Behtereva Psihoneiroloģijas institūtā Pēterburgā, 1912. gadā pārgājis uz Kara medicīnas akadēmiju, 1916. gadā iesaukts armijā par ārrindas ārstu un diplomu saņēmis 1922. gadā. Turpat akadēmijā sagatavots zinātniskam darbam un strādājis Bioķīmijas katedrā līdz 1935. gadam, 2. Ļeņingradas medicīnas institūta Bioķīmijas katedras vadītājs (1927-1945) un no Vissavienības Vitamīnu institūta zinātniskais vadītājs un direktors (1935-1945); medicīnas zinātņu doktora disertāciju par askorbīnskābes dabu un nozīmi dzīvā organismā aizstāvējis 1939. gadā.

Rīgā ieradās 1945. gadā un uzreiz ieņēma augstus amatus: LVU Bioķīmijas katedras vadītājs (1945-1950) un Organiskās ķīmijas katedras vadītājs (1950-1951), MF dekāns (1946-1949); LPSR ZA Bioloģijas un lauksaimniecības zinātņu nodaļas akadēmiķis sekretārs (1946-1952), Uztures institūta direktors (1946-1950), Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktors (1951-1953), šā institūta Vielmaiņas un uztura sektora vadītājs (1952-1954. gadam), RMI Bioķīmijas katedras vadītājs (1950-1973), Centrālās zinātniskās pētniecības laboratorijas Bioķīmijas un parenterālās barošanas nodaļas vadītājs no 1972. gada, LPSR Augstākās padomes deputāts un priekšsēdētāja vietnieks (1947-1955), LPSR Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes priekšsēdētājs no 1948. gada, Vissavienības Bioķīmiķu biedrības Latvijas nodaļas priekšsēdētājs no 1950. gada.

Miris 1978. gadā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1949. līdz 1950. gadam

Dzimis 1898. gadā Limbažos strādnieka ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā nokļuvis Petrogradā un eksternātā nolicis ģimnāzijas gala eksāmenus, no 1920. līdz 1926. gadam viņš studēja 1. Ļeņigradas medicīnas institūtā, bet pēc tā beigšanas bija ārsts Ļeņingradā, Urālos un Karēlijā. Atgriezies Ļeņingradā, Tuberkulozes institūta līdzstrādnieks un direktora vietnieks (1935-1947), līdztekus Kara medicīnas akadēmijas asistents (1941-1947) un kara hospitāļa priekšnieks (arī blokādes laikā). 1943. gadā viņš aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par tuberkulozi Ļeņingradā.

Prof. P. Stradiņa aicināts, 1947. gadā ieradās Rīgā un drīz vien, enerģiski darbodamies, nobīdīja malā savu aicinātāju, ieņemot pāris viņa svarīgus amatus. No 1947. gada bija LVU MF (un no 1950. gada – RMI) Iekšķīgo slimību diagnostikas un propedeitikas katedras vadītājs, 1948. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju „Eksperimentāli un klīniski materiāli par plaušu tuberkulozes ārstēšanu ar pneimotoksisko serumu” un 1949. gadā tika ievēlēts par profesoru. 1949. un 1950. gadā viņš bija MF dekāns.

1950. gadā ar Staļina parakstītu PSRS Ministru padomes rīkojumu, pēc padomju parauga no LVU Medicīnas fakultātes tika izdalīts Rīgas Medicīnas institūts (tagad Rīgas Stradiņa universitāte). Viens no galvenajiem iniciatoriem un darītājiem E. Burtnieks, kurš kļuva par RMI pirmo direktoru. Līdztekus galvenais ārsts Republikas klīniskajā slimnīcā (1947-1951) .

E. Burtnieka pētījumi veltīti plaušu tuberkulozes ārstēšanai, izmantojot paraaminosalicilskābi, pneimotoksisko serumu, neliela asins daudzuma pārliešanu, mainīgu diētu un mākslīgu pneimotoraksu. Ievēlēts par PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli (1955). Apbalvots ar diviem PSRS ordeņiem un vairākām medaļām, piešķirts LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums (1949).

Gāja bojā satiksmes negadījumā 1958. gadā Rīgā, apbedīts Serafima kapos Ļeņingradā.

Medicīnas fakultātes dekāns no 1998. līdz 2008. gadam

Dzimis 1943. gadā Rīgā. Mācījās Rīgas 5. vidusskolā, studēja Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē, 1968. gadā iegūstot ārsta grādu. Pēc studiju beigām strādāja Saldū par ķirurgu-onkologu. 1971. gadā uzņemts aspirantūrā Eksperimantālās un klīniskās onkoloģijas institūtā Maskavā, kuru beidza 1975. gadā ar disertācijas "Primāri izplatīta krūts vēža ārstēšana" aizstāvēšanu. Pēc atgriešanās Latvijā sāka strādāt Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet drīz vien tika uzaicināts darboties RMI Onkoloģijas katedrā. 1982. gadā ievēlēts par docentu, 1984. gadā par RMI prorektoru mācību darbā. 1993. gadā viņš kļuva par Latvijas Medicīnas akadēmijas Onkoloģijas katedras vadītāju un tās Senāta priekšsēdētāju.

1997. gadā LEKMI aizstāvēja habilitētā medicīnas doktora disertāciju par krūts vēža epidemioloģiju, ārstēšanu un prognozi. 1998. gadā vadīja iniciatīvas grupu LU MF atjaunošanai, tika iecelts par MF dekāna pienākumu izpildītāju un ievēlēts par profesoru. LU MF dekāna amatā aizvadījis divus termiņus pēc kārtas(1998-2008).

1999. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. No 1998. līdz 2001. gadam  Latvijas Onkologu asociācijas prezidents. Bijis medicīnas izdevumu “Latvijas Ārstu Žurnāls”, “Acta Oncologica”, “Ģimenes Ārsts” redakcijas kolēģijas loceklis. No 2008. līdz  2016. gadam pildījis MF prodekāna pienākumus.

Medicīnas fakultātes dekāne no 2008. gada līdz 2016. gadam

Dzimusi 1959. gadā Daugavpilī. Mācījās Daugavpils 1. vidusskolā, studēja Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē, 1983. gadā iegūstot ārsta grādu. Pēc studiju beigām strādāja RMI Pediatrijas fakultātē par klīnisko ordinatori (1983-1985). Studēja aspirantūrā Maskavas Reimatoloģijas institūtā (1985-1988), 1990. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju "Juvenilā reimatoīdā artrīta klīniski ģenētisks pētījums". 1992. gadā ievēlēta par RMI Pediatrijas katedras docenti, 1996. gadā aizstāvēja habilitētās medicīnas doktora disertāciju par juvenilā hroniskā artrīta epidemioloģiju, imūnģenētiku un prognozi. Bija Latvijas Medicīnas akadēmijas Pediatrijas katedras vadītāja (1993-1998), Pediatrijas fakultātes dekāne (1990-1993), Medicīnas fakultātes prodekāne (1993-1997).

Līdzdarbojās iniciatīvas grupā LU MF atjaunošanai, 1998. gadā LU ievēlēta par profesori pediatrijā, 1999. gadā par fakultātes prodekāni. Kopš 2006. gada ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle. LU MF dekāna pienākumus pildīja divus amata termiņus pēc kārtas (2008-2016).

Dzimis 1961. gadā Rīgā. Ārsta grādu ieguvis Rīgas Medicīnas institūtā (1985), vēlāk absolvējis arī LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, iegūstot Mg. paed. grādu (1995), kā arī Vācijas Attīstības rehabilitācijas akadēmiju (1996). LU aizstāvējis doktora disertāciju par objektīvās audiometrijas metodi bērnu dzirdes traucējumu noteikšanā un attīstības rehabilitācijā (1999).

Latvijas Baseina slimnīcas internists (1986–1988), Latvijas Medicīnas akadēmijas Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras klīniskais ordinators un līdzstrādnieks (1988–1992), Latvijas Bērnu dzirdes centra neirologs (1992–1998), Labklājības ministrijas Veselības aprūpes politikas nodaļas vadītāja vietnieks (1998–1999), LU MF fakultātes Sociālās pediatrijas centra direktors (1999–2016), LU PPMF docents (2001-2012), LU MF asociētais profesors (2012–2016), profesors no 2016. gada. RSU Rehabilitācijas fakultātes profesionālās bakalaura studiju programmas ,,Audiologopēdija’’ eksaminācijas komisijas vadītājs kopš 2014. gada

Docē studiju kursus neiroloģijā un sociālajā medicīnā. Pētī bērnu attīstību un dzirdes traucējumus. LU MF dekāns kopš 2016. gada.