Mans kaimiņš – pirmā tipa cukura diabēts

Ko tieši jūs tagad pētāt un kāds labums no tā būs Latvijas cilvēkiem?

Pētījuma mērķis ir pacientiem ar pirmā tipa cukura diabētu un dažādu diabētiskās nefropātijas, nieru slimības, attīstības ātrumu novērtēt sakarības starp zarnu iekaisuma marķieriem un mikrobiomu fēcēs, iekaisuma marķieriem serumā (asinīs) un diētas faktoriem, kā arī ar glikozes svārstībām asinīs.

Man tā ideja radās ne tikai tāpēc, ka tagad ir arvien vairāk datu par zarnu mikrobiomu – ka mēs esam tas, ko ēdam –, bet domājot arī par pirmā tipa cukura diabētu. Skaidrs, ka tā ir autoimūna slimība – organisma alerģija pašam pret savu aizkuņģa dziedzeri. Šie pacienti ir tendēti arī uz citiem autoimūniem procesiem, pierādīts, ka viņi biežāk slimo  ar vairogdziedzera autoimūnajām slimībām. Tad sāku aizdomāties… Viņi taču ēd visu pēc kārtas (izņemot saldus pārtikas produktus, kas ļoti strauji paaugstina cukura līmeni asinīs), un varbūt viņiem ir kāda slēpta pārtikas nepanesamība, un tas varētu būt papildu faktors, kas ļauj vienam ar pirmā tipa cukura diabētu labi kontrolēt cukura līmeņa svārstības, bet otram nekas nesanāk un komplikācijas – tai skaitā diabētiskā nieru slimība – progresē.

Nieru struktūras pamatelements glomeruls ir veidots no sīki izlocītiem asinsvadiem, tajā sākas urīna veidošanās. Glomeruls darbojas kā filtrs, kurš organismā saglabā vajadzīgās vielas, bet liekās izdala urīnā. Laika gaitā paaugstinātais cukura līmenis sašaurina glomerulu veidojošos asinsvadus un pakāpeniski izmaina to uzbūvi, rada iekaisumu un vēlīni sklerozi. Šādas izmaiņas traucē glomerula kā filtra darbībai un ļauj urīnā parādīties olbaltumam – albumīnam –, kuram tajā nevajadzētu atrasties. Šo procesu dēvē par albuminūriju… Protams, pie diabētiskās nefropātijas galvenā nozīme ir paaugstinātajam cukura līmenim (hiperglikēmijai). Un, lai izvairītos no diabētiskas nefropātijas attīstības, protams, nepieciešama laba cukura līmeņa kontrole. Bet – ne vienmēr ir skaidrs, kāpēc vienam cilvēkam nieru slimība tomēr progresē, lai gan cukura līmenis viņam nemaz nav tik slikts un arī asinsspiediens ir kontrolēts. Savukārt citam nieru slimība neprogresē, lai gan viņam cukura līmenis asinīs nav tik ideāli nokontrolēts. Lūk, lielais jautājums – kādi faktori to visu ietekmē? Protams, ģenētika, bet vēl? Varbūt tiešām nieru slimības progresiju veicina tas, ko pacienti ēd? Jo jau tagad ir zināms, ka zarnu mikrobioma balanss ietekmē faktiski visu – depresiju, veselu ādu, imunitāti. Par to tiek iegūts arvien vairāk datu. Ne velti mūsdienās cenšas attīstīt personalizēto pieeju ārstēšanas procesam, vienīgi vajadzētu saprast, kuram pacientam der rupjmaize ar speķi un kuram Vidusjūras diēta. Jo varianti ir ļoti dažādi. Mēs saprotam, ka kopējās rekomendācijas mūsdienās vairs neder – kaut vai attiecībā uz to pašu mikrobiomu. Nebūs tā, ka visas aptiekā nopirktās probiotikas visiem ir labas. Absolūti ne! Bet tieši kas kuram būtu labi – to vajag noskaidrot. Un mūsu pētījumā iegūtie rezultāti nākotnē varētu palīdzēt mazināt glikozes svārstības un palēnināt diabētiskās nieru slimības progresiju pirmā tipa cukura diabēta pacientiem, ietekmējot zarnu iekaisumu un disbiozi ar diētu, pretiekaisuma preparātiem, prebiotikām un probiotikām.

Pilna intervija lasāma izdevniecības "Santa" mājaslapā.

Informācija par LU MF pētniecības projektiem cukura diabēta jomā.